Duksnajs

Duksnajs

Жанры: Научная Фантастика

Авторы:

Просмотров: 87

Dūksnajs

NIKOLAJS GUDAŅECS

Nikolajs Gudaņecs
Dūksnajs

FANTASTIKAS DISPLEJS

SAULAINA PAVASARA DIENA cilvēks, kura vārds bija Helgs, izgāja no mājām un devās uz darbu. Viņš soļoja kājām, uzskatīdams par labāku neizmantot pilsētas transportu, kurš no dienas dienā kļuva dārgāks. Ceļā no mājām līdz birojam, kur Helgs strādāja par avīžu rakstu izgriezēju, pagāja pusstunda.

Gabalu nogājis pa cilvēku pārpildīto prospektu, viņš, kā parasti, nogriezās šķērsielā un apstājās pie augsta čuguna žoga, aiz kura bija izveidots neliels angļu parks. Kokiem un krūmiem tik tikko bija izplaukuši pumpuri, un zari izskatījās kā zaļas dūmakas ietverti. Grantēts celiņš veda uz divstāvu savrupmāju, kas bija celta ampīra stilā un nokrāsota rozā krāsā. Pagalmiņš un nams atgādināja rotaļlietu, kuru kāds rūpīgi nožogojis no ārpasaules ar šķērsieliņas tumšajiem ugunsmūriem.

Katru rītu Helgs uz īsu brīdi apstājās žoga priekšā. Viņš nekad nebija redzējis mājas iedzīvotājus — acīmredzot viņi tai laikā vēl gulēja. Helgām šķita, ka savrupmāja nevienam nepieder, un viņam nebija grūti iztēloties, ka ir tās īpašnieks. Viņš ar saimnieka skatienu aplūkoja sniegbaltās kolonnas un arhitektoniskos veidojumus, prātodams, vai nav nepieciešams remonts un vai logu mazgātājs ir pietiekami cītīgs. Helgs visu mūžu krāja naudu mājas pirkšanai. Viņš vēlējās tādu kā šī vai nedaudz mazāku, bet noteikti ar diviem stāviem.

Helgs paskatījās pulkstenī. Bija laiks iet.

Viņš šķērsoja ielu, caur pagalmu nokļuva rātslaukumā un no turienes pa šauru viduslaiku ieliņu, kura no vienas vietas bija pieblīvēta ar automobiļiem, soļoja tālāk. Iedams pa savu parasto maršrutu, viņš prātoja, ka apmēram pēc deviņiem gadiem beidzot varēs nopirkt māju. Nogrimis sapņos, viņš pat nepamanīja, ka bija nonācis pie nepievilcīgās ēkas, kuras otrajā stāvā atradās viņa darbavieta. Helgs pagrūda ļodzīgās durvis, iegāja un pamira aiz izbrīna.

Pustumsā koridora un kāpņu vietā viņš savā priekšā ieraudzīja bezgalīgu bāli zaļganu līdzenumu. Gluds kā stikls tas bija izpleties zem zemām debesīm, kuras aiz-'dāja milzīgi mākoņi. Viņš paspēra soli, un zem kājām iešļakstējās dubļi. Augsne viegli šūpojās tieši kā matracis, un no tās plūda stipra sērūdeņraža smaka.

Helgs apstulbis apgriezās. Visapkārt stiepās tikai mitrs, zaļš tuksnesis.

Kādu laiku viņš nevarēja un nevarēja sakopot domas. Galvā kūleņoja frāžu fragmenti «kā tad tā», «nevar būt», «droši vien _ esmu aizmidzis». Prātā iespiedās pēdējā frāze. «Es guļu,» viņš sevi pārliecināja. «Nu, protams, guļu. Un kādas muļķības gan nevar rādīties sapņos! Tūlīt es pamo-dīšos. Un iešu uz darbu.» Taču Helgs nojauta, ka ir nomodā. Viņu pamazām pārņēma šausmas. «Bet, ja nu es neguļu,» viņš domāja, «tad taču es nokavēšu darbu:»

Viņa kurpes bija aplipušas ar smirdošān; duļķēm. Mīņādamies no vienas kājas va otru, viņš tikko nezaudēja līdzsvaru, jo sulīgais, izrūgušais dūksnājs zem viņa sašūpojās. No sakustinātā purva sāka plūst vēl stiprāka trumu smaka. Juzdams, cik stipri ļodzās pamats zem viņa kājām, Helgs pamira. Šķita, ka tūlīt tūlīt viņš uz galvas iekritīs riebīgajās dūkstīs.

Un pēkšņi parādība izgaisa. Helgs ieraudzīja pazīstamo koridoru, kāpnes un krāsaino kājslauķi. Tas notika momentāni, tieši kā diapozitīvu nomaiņa automātiskajā projektorā.

Uzmanīgi celdams ar duļķēm aplipušās kājas, Helgs uzkāpa pa kāpnēm. Mute un nāsis bija riebīgās purva dvakas pilnas, acu priekšā vēl joprojām rēgojās zaļais līdzenums. Viņam likās, ka kurpes stieg ozola pakāpienos.

Otrajā stāvā viņš apstājās savas nodaļas durvju priekšā, sakopodams spēkus. Pēc tam ielūkojās telpā. Skapjiem pieblīvētajā istabā pie saviem galdiem jau sēdēja Undesons un Alrika.

— Sveicināts, Helg, — norūca resnais Undesons, aizņemts ar sarkanā zīmuļa asināšanu.

— Sveicināti, — viņš vārgi atsaucās.

Labrīt, — pārtvēra Alrika. — Kas noticis, Helg? Jūs esat pavisam pārvērties ģīmī.

Tas nekas.. Tas tā. . Sirds sastrei-kojusi. Es, liekas, esmu nokavējies.

Undesons atbīdīja brilles no pieres uz deguna un palūkojās sienas pulkstenī.

Pusdeviņi, — viņš teica. — Tu kā vienmēr esi punktuāls.

Es jums iedošu tableti, — apsolīja Alrika, meklēdama rokassomiņā. — Ļoti labi palīdz.

Pateicos, Alrikas kundze. Jau pārgāja.

Nespēlējieties ar veselību. Mans mirušais brālis vispār ne par ko nekad nesūdzējās. Bet, iedomājieties, nomira no tā, ka apēda vecu pastēti. Tāda traģēdija…

Jā-jā… — turpināja Helgs. — Ļoti skumīgi.

Viņa priekšā uz galda bija vesela kaudze jaunāko avīžu. Paņēmis no atvilktnes šķēres, Helgs nogrima domās.

Tātad zaļais purvs viņam rēgojies. Tas — nozīmē, ka viņš sāk jukt prātā un viņam sākušās halucinācijas. Visu mūžu viņš baidījās no muļķīgās iedzimtības. Viņa māte bija alkoholiķe uh nomira agri, tēvs vispār nebija zināms. Tagad viņam būs jāmaksā par savu vecāku grēkiem. Viņš pakāra cepuri un ķērās pie darba. Viņš atsprādzēja rokas pulksteni un nolika uz galda. Tas rādīja ceturksni pāri deviņiem. Helgs paraudzījās sienas pulk stenī. Spriežot pēc tā, divdesmit minūtes trūka no deviņiem.

— Undeson, cik ir pulkstenis? — jautāja Helgs.

Resnulis pavērās viņā pāri briļļu rāmjiem.

— Bez divdesmit minūtēm deviņi, bet kāpēc tu jautā? Vai tad pats neredzi?

— Bet… cik rāda tavējais?

— Manējais ir lombardā, — pārsteig atbildēja Undesons.

Helgs atcerējās, ka pirms iziešanas no mājām pārbaudīja pulksteni pēc radiosignāla.

Manējais rāda tieši astoņi un četrdesmit minūtes, — paziņoja Alrika. — Man ir ļoti labs pulkstenis, dāvana piecdesmit gadu jubilejā.

Droši vien mans pulkstenis ir sabojājies. Pārmērīgi steidzas.

O, tas nav labi. Es kādā reklāmā izlasīju, ka gadījumā, ja pulkstenis steidzas par piecām minūtēm, lietišķs cilvēks pazaudē pusgadu no savas dzīves. Saprotiet, viņš visur ierodas agrāk, nekā vajag …

Ko gan nozīmē pusgads, kad viss mūžs var paiet veltīgi, — norūca Undesons.

Uz viņa piezīmi neviens neatbildēja. Alrika nodarbojās ar izgriezumu likšanu aploksnēs. Helgs atšķīra avīzi, kurā Unr'^BEjp sons bija ar sarkanu zīmuli apvilcis vairi kus rakstus, un paņēma šķēres. Taču trauksmainās domas nedeva mieru. Un pēkšņi Helgām atausa gaisma. Viņš atlaidās krēslā un raudzījās uz savām kurpēm. To apmales bija aplipušas ar zaļajiem dubļiem.

Helgs nolika šķēres un mēģināja sakoncentrēt domas. Tātad tā. Pulkstenis. Kurpes. Iznāk, ka viņš nemurgo. Taču kāds tam sakars ar pulksteni?

Viņš atgrieza rādītājus atpakaļ. Izņēma papīra mutautiņu, notīrīja ar to dubļus un iemeta papīrkurvī.

Helgām kļuva nelabi. Viņš, vienkāršs kalpotājs, kā parasti gāja uz darbu un pēkšņi nokļuva neredzētā un jocīgā pasaulē, kaut kādā zaļā dūksnājā, un pavadīja tur trīsdesmit piecas minūtes. Bet pēc tam atgriezās tai pašā vietā, turklāt tai pašā laikā.

Helgs piecēlās un izgāja uz tualeti. Noskaloja seju, aplūkoja sevī spogulī. Nekā sevišķa.

— Man liekas, viņš šodien ir savādāks parasti, — Helga prombūtnes laikā ierunājās Alrika.

M-m-m?

Es saku, ka viņš pavisam nelīdzinās ļtev. Ļoti savāds. Ļoti. Ārkārtīgi bāls, acis šaudās … Vai jums tā neliekas?

Man? Nē. Bet starp citu. . Kas tur sevišķs, pulkstenis saniķojies, un tāpēc skrējis uz darbu pa galvu, pa kaklu.